Dievs ir mīlestība.
–> Mīlestība ir harmonija.
—–> Harmonija ir rezonanse.
Dievs ir pasaules rezonanse.
–> Reliģija ir pasaules rezonanses modelis.
—–> Arī zinātne ir pasaules rezonanses modelis.
Mēs neprotam Dievu uztvert nepastarpināti.
–> Tāpēc mums vajadzīgi modeļi.
Es arī gribu izprast Dievu,
–> tāpēc ļaujiet dzīvot arī manam modelim,
—–> lūdzu!

2009.gada 5.aprīlī

Šo pretmetu apvienojums būtu absolūtā patiesība. Tā ir horizonta līnija, kuru cilvēks vienmēr, kā Sudrabu Edžus Dullais Dauka, centīsies sasniegt. Nav jau svarīgi, cik ātri mēs virzāmies uz šo horizontu, svarīgi ir nepazaudēt virzienu.

Navigācijas līdzekļi ir dažādi. Katram jāizmanto tas instruments, ar kuru viņš prot rīkoties.

Pirmatnējais cilvēks ieskatījās laika un dabas zīmēs.

Senie cilvēki sacerēja pasakas, teikas un tautasdziesmas, kuras apkopoja viņu pieredzi.

Dažādas reliģijas un filozofijas cenšas mums rādīt taisnāku ceļu uz horizontu, pasargāt mūs no maldu ceļiem.

Budisti virzās lēni un pamatīgi - plecu pie pleca, vai virknē viens aiz otra, tādējādi palīdzot ieturēt virzienu viens otram.

Jēzus Kristus iezīmēja spožu līniju uz horizontu, savā ceļā sadegdams, lai rādītu ceļu citiem. „Ej, sadedz un spīdi“, ja tas ir Tavs ceļš.

Modernais cilvēks izgudroja kompasu. Taču mūsu urbanizētajā vidē tas mēdz rādīt arī nepareizi. Apjukumā mēģinām ieskatīties citos navigācijas līdzekļos - zvaigznēs, tautasdziesmās, reliģijā, filozofijā.

Jāieklausās sirdsbalsī - Dievs ir tur, un viņš zina virzienu!

2009.gada 29.aprīlī

Kas tas ir? Neviens to nav redzējis, tomēr visi par to runā. Pieminam viņu vairākas reizes dienā, kā kādu tuvāko radinieku, kaimiņu vai draugu. Varbūt laika faktiski nav? Bet kas tad ir tas, kas dažreiz iet ātrāk, bet dažreiz lēnāk? Kā varētu nopirkt mazliet laika, kā to varētu uzpirkt, lai tīkamie dzīves brīži neaizskrietu tik ātri?

Mūsu dzīve sastāv no notikumu ķēdītēm. Tas, kā un kādi notikumi seko viens otram, arī veido mūsu laika uztveri. Tas šodien ir tāds kā labais tonis - mēģināt savā nomoda laikā savietot pēc iespējas vairāk šo notikumu vai darbu. Tad vēl nepārtraukti cenšamies izdomāt veidus, kā varētu vairākus darbus darīt paralēli. Līdzsavienojumi, konferences zvani, vairāki atvērti dokumenti utt. Te nu gan mēs sevi mānām. Faktiski jau mēs tos darbiņus reizē nedarām, mēs vienkārši cenšamies starp tiem ātri pārslēgties, tādējādi radot sev un varbūt dažreiz vēl kādam ilūziju, ka darām vairākus darbus reizē. Būtībā lielos darbus un notikumus mēs sašķeļam daudzos mazos. Te jau ir tā bēda. Jo lielāks skaits sīku notikumu aizpilda mūsu dienu, jo straujāk tie seko viens otram. Pauzes starp tiem vispār vairs nav. Tā jau arī rodas tā sajūta, ka laiks nenormāli skrien. Kā tad šis neskries, ja paši viņu dzenam?

Kaut kur dzirdēts teiciens - „esam sīkas skrūvītes lielā mehānismā“. Kāda skrūvīte?! Sen jau vairs nejūtos kā skrūvīte, drīzāk jau kā smērviela starp šī lielā mehānisma zobratiem - notikumiem. Smērviela, kura tiek izstiepta arvien plānākā kārtiņā un vairs nespēj kopā savākties. Pietiek, jāapstājas, gribu atkal būt vismaz tā sīkā skrūvīte.

Pats cilvēks arī ir tāds sava veida „notikums“. Vairumam citu cilvēku es, protams, esmu ļoti sīks vai pat nepamanāms notikums. Negribētu gan tāds būt saviem tuvajiem cilvēkiem un draugiem. Čati, SMS, Twitteri, mazie komentāri draugi.lv albumā un tamlīdzīgas lietas mani atkal mēģina pastumt sīkdomu virzienā, sadalīt mani sastāvdaļās. Atkal dzenu laiku. „Be in touch …“ vai „uzpīkstini man …“ - tas viss atkal mēģina mani tuvināt tiem zobratiem, kuri labprāt izmantos mani kā smērvielu. Nepadošos.

Vēl ir svarīga notikumu piederība. Vai to notikumu esmu radījis es pats, vai tam ir man sveša izcelsme. Ja nolemšu, ka tagad stundu lasīšu grāmatu, tas man būs pilnīgi pieņemami no laika uztveres viedokļa. Ja man piezvanīs kāds reklāmas aģents un jautās, vai man ir dažas minūtes, man nudien būs šo minūšu žēl.

Redz, nu jau man gandrīz ir recepte, kā mazliet uzpirkt laiku. Radīt notikumus pašam un piešķirt tiem nozīmi. Būt notikumam līdzcilvēku dzīvē. Tas reizē ir tik vienkārši un tik sarežģīti. Centīšos.

2009.gada 3.jūlijā